Projekta ietvaros septiņi latviešu mākslinieki viesojās sešās skolās visā Latvijā, kur notika mākslas rezidences kopā ar skolēniem.

Lasi un iepazīsties, kā gāja Vikai Ekstai Aglonā!

 

Kas? Māksliniece Vika Eksta un 7., 8., 10. un 11. klases skolēni

Kad? Maijā divu nedēļu intensīvā rezidencē

Kur? Aglonas vidusskolā

Citi iesaistītie? Teātra pulciņa skolotāja Velga Puzo un mākslas mediatores Aija Putniņa, Kristīne Ercika un Mariona Baltkalne

Stāsta autore, mākslas apskatniece

Gundega Evelone

Attēls no Vikas Ekstas “Mākslinieks ir klātesošs” rezidences. Foto: Lita Millere

Lai arī sev vienmēr liekamies kā stabilas un pašpietiekamas vienības, paradoksālā veidā dzīves laikā mēdzam pilnībā nomainīties un kļūt citi. Tagadnē sev šķietam gatavi, pilnīgi, un, liekas,  zinām par sevi visu, bet, atskatoties pagātnē, ieraugām pavisam atšķirīgu personību, kas, vērojot no šī brīža skatpunkta, mēģina atrast vietu mainīgajos realitātes apstākļos. Viena no krasākajām formas un satura maiņām notiek jaunībā, kad pirmo reizi apzināmies spējas, jaudu un arī nelielo samēru pret plašo, iespējām un riskiem piepildīto pasauli. Šajā brīdī mums ir jāpierāda sevi un jāpierāda sev. Tas ir trauksmains mirklis. Taču, lai arī kā tobrīd veiktos, pēc gadiem un jau vairākām čaulas un ķermeņa nomaiņām pieaugušajiem mums būs ļoti interesanti atkal iepazīties ar pusaudžu sevi un apbrīnot to drosmi un uzdrīkstēšanos, kas reiz mums piemitusi.

Māksliniece Vika Eksta “Mākslinieks ir klātesošs” projektā nolemj rezidēt Aglonas vidusskolā. Tas notiek divu apstākļu pēc: pirmkārt, šī Latgales puse ir Vikas vecāku mītnes vieta – viņai ir iespēja apmesties no Rīgas tālās skolas tuvumā. Otrkārt, “Mākslinieks ir klātesošs” mērķis ir iepazīstināt jauniešus ar laikmetīgās mākslas praksēm visā Latvijā – ne tikai ērti sasniedzamajās lielo pilsētu skolās, bet arī attālākos reģionos, kur piekļuve kultūras aktivitātēm ir ierobežota dažādu loģistikas apgrūtinājumu pēc. Mazās lauku skolas šī brīža izglītības politikas dēļ atrodas trauslā un trauksmainā stāvoklī. Apmācāmo skaits strauji sarūk, turklāt vietējās dzīves prioritātes mēdz nosliekties par labu ekonomiskajiem, ne kultūras jautājumiem. Bez tam nelielās provinces skolas dzīve ievērojami atšķiras no lielajām valstspilsētu iestādēm ar simtiem un pat pārtūkstoš izglītojamo. Skolēns te ir daļa no nelielas kopienas, kura saistīta daudz ciešākām sociālām un attiecību saitēm.

Arī Aglonas vidusskola nav izņēmums, un šāda, visos līmeņos ieinteresēta attieksme nāk par labu mākslinieces Vikas Ekstas un audzēkņu kopīgajam, radošajam procesam. Vika Eksta ir atzīta Latvijas māksliniece, kas strādā ar foto, video un vizuālo arhīvu studijām, kā arī ir atradusi sevi performancē. Savos darbos viņa vienlaikus ar antropoloģiskas pētniecības vērību un sirds siltumu pārcilā dažādus cilvēka uzvedības slāņus, kā arī iejūtas to radītājā vidē. Apguvusi fotogrāfiju pie Andreja Granta un EFTI fotoskolā Madridē, ieguvusi maģistra grādu vizuālajā komunikācijā Latvijas Mākslas akadēmijā. Vika ir ADC Young Guns, FK “Portfolio” un Rīgas Fotogrāfijas biennāles balvas jaunajiem Baltijas fotogrāfiem ieguvēja, nominēta Purvīša balvai. Paralēli tam Vika Eksta jau vairāk nekā desmit gadu vada fotogrāfijas meistarklases visdažādāko grupu interesentiem, un tā uzkrājusi plašu un daudzpusīgu pieredzi pedagoģijas jomā.

Vika izlēmusi sadarboties ar 7., 8., 10. un 11. klases skolēniem, jo šajā vecumā jaunieši jau spēj strādāt patstāvīgi, un viņiem var uzticēt darbu ar sarežģītāku tehniku. Diemžēl 9. un 12. klašu audzēkņi, lai arī vēlētos, nepiedalījās – gatavošanās gaidāmajiem eksāmeniem paņem visu brīvo laiku. Pēc iepazīšanās nodarbības no trīsdesmit klātesošajiem apmēram puse nolemj doties tālāk kopā ar Viku. Skolēni ir ļoti ieinteresēti, un visi mēģina apmeklēt nodarbības. Reizēm tas nebūt nav viegli – meistarklases notiek skolas mācību laikā, tāpēc sanāk iekavēt citus mācību priekšmetus.

Sākotnēji iniciatīvu uzņemas aktīvākie skolēni, taču, pamazām gūstot iedrošinājumu, atveras arī klusākie, uzdodot daudz jautājumu par tehniku un procesu. Vikas meistarklašu plāns ir pats intensīvākais no visām “Mākslinieks ir klātesošs” rezidencēm. Ja pārējie mākslinieki viesojas savās skolās 2–3 reizes mēnesī, tad visas Vikas Ekstas nodarbības saplānotas apmēram divu nedēļu laikā. Tas tāpēc, ka ceļš ir tāls – Aglona atrodas 230 kilometru attālumā. Līdz ar to mākslas mediatore Aija Putniņa var piedalīties tikai daļā Vikas vadīto stundu. Viņu reizumis aizstāj Kristīne Ericka un Mariona Baltkalne.

Vika rūpīgi plāno nodarbību laikus – sākotnēji tās nav katru dienu, lai ļautu skolēniem pārdomāt redzēto un paveikto, bet rezidences otrajā pusē, kad visi iesiluši, radošais process uzņem apgriezienus. Līdz ar to skolēni var strauji un mērķtiecīgi realizēt savas idejas, kamēr tās vēl karstas. Liels atbalsts Vikai ir teātra pulciņa skolotāja Velga Puzo, kas gan palīdz organizēt darbu skolas sistēmas ietvaros, gan arī aktīvi iesaistās meistarklašu norisē. Skolotājs šajā gadījumā nav tikai pasīvs vērotājs no malas, klases disciplīnas uzraugs, bet gan radošā procesa dalībnieks, kas kopā ar saviem audzēkņiem apgūst jaunas darbības metodes un paņēmienus, vēlāk dalās pārdomās un spēj šo pieredzi nodot tālāk – nākamajiem skolēniem, jau bez paša “Mākslinieks ir klātesošs” rezidējošā mākslinieka klātbūtnes.

Velga Puzo par “Mākslinieks ir klātesošs” nozīmi saka: “Šādi darbojoties, bērni uzzina, kas ir laikmetīgā māksla. Viņi sevi sajūt kā šīs mākslas daļu, un tā arī var kļūt par tās paudējiem. Viņi paskatās uz mākslas darbu un domā. Tas ir domāšanas process.”

Šo meistarklašu cikla tēma ir “Jauniešu pasaule”. Viku interesē, kā jaunie, vēl mainīgie cilvēki redz viens otru un vidi sev apkārt, un tāpēc viņa kameru nodod pašiem jauniešiem. Ķīmijas klasē tiek iekārtota improvizēta fotostudija ar nepieciešamo starta ekipējumu foto apguvei. Vienlaicīgi tā ir drošā telpa brīvai, necenzētai izteiksmei, ko jaunieši ļoti novērtē. Veidojot kompozīcijas vai arī vienkārši fiksējot savas dzīves nozīmīgos mirkļus, viņiem tiek dota iespēja izteikties par to vērtībām un redzējumu. Attēlā noķertais pēc tam tiek kopīgi apspriests sarunās.

Skolniece Gabriela par rezidencē pieredzēto stāsta šādi: “Mūs saprata un pieņēma, ko mēs stāstījām. Stundās mēs nevaram izteikt savas domas un emocijas, bet šeit mēs tās izliekam. Vika papildina un pastāsta, un tu saproti – jā, tā patiešām ir. Tā ir kā sava veida psiholoģija.” Lai apgūtu fototehnikas pamatus, jaunieši izmēģina dažādus uzdevumus. Veidojot pašportretus un reportāžas, viņi iepazīstas ar profesionālām niansēm – pareizu gaismošanu, slēdža ātruma un diafragmas lietojumu un citām. Ir arī mājasdarbi, un, parakstoties īpašā dokumentā, fotoaparāti tiek ņemti līdzi ārpus skolas, lai notvertu zibšņus no “īstās” dzīves, kas sākas ārpus izglītības iestādes. Fotokameras ar laipnu atbalstu sarūpēja kompānija Sony Latvia. Paralēli darbam ar kamerām Vika iepazīstina ar kolāžu veidošanu. Viņa uzskata, ka kolāža ir visspēcīgākais veids, kā no cilvēkiem dabūt ārā viņu domas par pasauli. Jau kaut kad nodrukāts un no jauna izvēlēts attēls veido svaigu un oriģinālu nozīmi kopā ar trāpīgi atrastu, izgrieztu un kopējā kompozīcijā ielīmētu virsrakstu. Tie ir skaļi vēstījumi, kas tiek pielikti pie klases sienām un vēlāk nokļūst arī “Mākslinieks ir klātesošs” izstādē Vidzemes tirgū, Rīgā.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā laikmetīgās mākslas nometnē Valmierā Vika kopā ar Aglonas vidusskolas skolēnu grupu turpina iesākto darbu. Viņu galvenais uzdevums ir vienoties par izstādes koncepciju, atlasīt atbilstošāko un labāko no jau uzkrātā, bagātīgā fotomateriāla un papildināt to. Arī šeit aiz Valmieras koncertzāles skatuves tiek izveidota fotostudija, kurā gan darbojas Aglonas jaunieši, gan notiek meistardarbnīca Valmieras bērniem. Visā notiekošajā aktīvi iesaistās projekta partneru – Norvēģijas mākslinieku grupas Tenthaus pārstāve Belena Santilana (Belén Santillán). Jaunieši nolemj instalāciju papildināt ar tekstiem un zīmējumiem klātiem apģērbiem.

Festivāla Survival Kit 14 izstādē “Mākslinieks ir klātesošs” Vikas Ekstas un Aglonas vidusskolas audzēkņu Lindas Demjanovas, Emīlijas Gražules, Sintijas Indrikovas, Kitijas Kalinkevičas, Intas Kraupšas, Megijas Lukjanovičas, Lauras Matisānes, Armanda Matisāna, Elīnas Nastišas, Evinas Ozdemizas, Gabrielas Repšas-Kodratjevas, Rafaelas Repšas-Kondratjevas un Viktorijas Ribokovas kopīgi veidotais darbs atrodas pirmajā no nelielajiem, koši dzeltenajiem kioskiem pie Piena paviljona sienas. Instalācijas nosaukums ir “Jaunības manifests”. Nelielā telpa ir pilna ar jauniešu klātbūtnes liecībām. Pie sienas ir fotogrāfijas ar viņu dzīvei svarīgiem mirkļiem, blakus kolāžas ar jaudīgiem uzsaucieniem, bet pārējā telpa no vienas vietas norakstīta ar tikai viņiem vien saprotamu, kodētu valodu. Piezīmes ar marķieri, skricelējumi, sirsniņas un iniciāļi, kas parasti anonīmi un protestējot atstāti uz sola malas, sienām un autobusu pēdējo rindu krēslu mugurām, te ir leģitīmi un blīvā klājumā.

Sākotnēji šādi bija tikai daži, pašu izstādes veidotāju zīmējumi, bet apmeklētāji ātri vien nolēma redzamo papildināt. Atslēgas vārdi šim periodam ir (vismaz pēc Aglonas jauniešu domām):

/ Draugi, ģimene, mācības, mīlestība, šķiršanās, alkohols, pīpēšana, dusmas, svētki, brīvība, siena, atklātība, spēks, gribu visu zināt, izbēgt no elles, melns un balts, mode, stils, problēmas, provokācija, brīvība, vientulība, pretstati, atkarība, kompānija, mērķi, sarunas, iespējas, jautājumi, mūzika, neziņa, vasara, diskotēka, roks, diagnoze bez prognozes, bezjēdzība, cilvēki ir stulbi dzīvnieki, nauda, depresija, sapņi, piedzīvojumi, šaubas, cilvēks bez bruņām, pašcieņa, uzticība, jūtas, emocijas, laiks, tikt galā ar sevi, solidaritāte, ģitāra, kosmētika, izziņa, viss ir mūsu domās. /

Vikas atziņas:

• Ja cilvēks apgūst to, ko pats izvēlas, tad ir lielāka motivācija.
• Darbs šādā rezidencē attīsta jaunietī atbildības izjūtu, pašdisciplīnu un patstāvību (kaut vai tas, ka skolēns saņem kameru lietošanā un uzraksta iesniegumu, ka apņemas atbildīgi izturēties un atnest to atpakaļ darba kārtībā).
• Skolotājam (un māksliniekam) jāmāk atraktīvi prezentēt sevi un savu vielu, savādāk var nebūt interesentu.
• Mākslas rezidences arī dod iespējas izpaust emocijas un domas caur mākslu, praktizēt alternatīvu komunikācijas veidu.
• Skolās, kas atrodas laukos vai mazās pilsētās, var nebūt pieejama vajadzīgā tehnika (labs projektors utt.) vai pakalpojumi (piemēram, iespēja kaut ko kvalitatīvi izdrukāt), kas mākslas priekšmetu apguvei mēdz būt ļoti svarīgi.
• Manuprāt, 10 tikšanās reizes ir optimāls ilgums, jo tad ir laiks, gan, lai labi iepazītos, gan, lai paspētu kaut ko iemācīties un uztaisīt, taču nav arī pārāk ilgi (tā, lai apniktu).

Skaties rezidences video:

Ieskatu Vikas Ekstas rezidencē var gūt te.