Projekts “Mākslinieks ir klātesošs – laikmetīgās mākslas rezidences skolās” virzās tālāk pārdomātiem, trausliem soļiem. Šodien piedāvāsim īpašu atskatu uz mākslinieku rezidencēs pieredzēto, kurā kustību māksliniece Kristīne Brīniņa dalās jūtīgās, niansētās pārdomās par izveidojušos saikni ar Liepājas Katoļu pamatskolas skolēniem. Māksliniece atminas:

“Pirmajā nodarbībā 3. klases audzēknis man jautāja, kur es iemācījos zīmēt? Atbildēju, ka nemāku zīmēt. Sekoja neizpratne –, kāda gan es esmu māksliniece, ja nemāku zīmēt? Atbildēju filozofiski – zīmēju ar ķermeni.
Tēma “Zīmēšana / gleznošana ar ķermeni” ir kļuvusi par pamatrīku, ar kuru pētām kustības redzamos un iztēlotos nospiedumus telpā. Bērni tiek aicināti iztēloties noteiktas ķermeņa daļas kā zīmēšanas vai gleznošanas rīkus, ar kuriem var vilkt līnijas dažādās plaknēs – uz grīdas, griestiem, telpas šķērsgriezumos, uz sienām utt. Lai palīdzētu iztēloties, kādas var būt neredzamās līnijas, ko kustība atstāj telpā, esam caur kustību ar krītiņiem zīmējuši uz lapām, kas tika izklātas uz grīdas vai novietotas uz ķermeņa, vai jebkādām citām virsmām. Bērni izdejoja kustību uz papīra bez mērķa zīmēt, līnijām veidojoties dejas rezultātā. Kopīgi nonācām pie atziņas, ka dejojot var izveidot abstraktus zīmējumus, kuros atpazīt noteiktus tēlus. Mūsu gadījumā tika atrasts cilvēks.
Šķiet, ka bērni ir pieraduši pie manas klātbūtnes, un mūsu nodarbības ir iekļāvušās skolas ritmā. Procesā ir parādījies jēdziens garlaicība. Gaidīju šo brīdi, lai praktiski varam domāt, kā jau zināmā lietā atklāt kaut ko jaunu. Te sākās pētnieciskā izziņa – vai tas tiešām ir viss, ko ar šo vienu rīku var izdarīt? Kā saglabāt ziņkārību un dot iespēju radošumam un iztēlei pārvarēt garlaicību? Kā veidot padziļinātas attiecības ar zināmo, meklējot tajā vēl neatklāto?
Kopumā klases ir ļoti atšķirīgas kopējās dinamikas un savstarpējo attiecību ziņā. 3. klases audzēkņi ir rotaļīgi, saliedēti, droši. 7. klases iekšējais klimats ir trausls. Man ir radušies eksistenciāli un jūtīgi jautājumi. Pusaudžu grupā var precīzi novērot to, ko stāstīja psiholoģe mums, māksliniekiem, organizētajā seminārā – pusaudžu vecuma posmā skolēniem, kuri ir atšķirīgi, pastāv risks klasē kļūt par upuriem. Liepājas Katoļu pamatskola ir viena no retajām skolām Latvijā, kas dod iespēju dažādiem bērniem mācīties kopā – ir bērni ar dzirdes traucējumiem, runas grūtībām, autisma spektru, ratiņkrēslā. Tieši pusaudžu grupā varēja manīt dažu indivīdu starpā šķietami nevainīgu agresiju pret atšķirīgo, kamēr 3. klasē dažādi bērni draudzīgi sadzīvo kopā, iekļaujot procesā arī asistentus, mūsu gadījumā bērna ratiņkrēslā mammu, kas palīdz dēlam mācību procesā. Redzot notiekošo, ir vēlme reaģēt, caur mākslas procesu runājot par empātiju, iekšējo un grupas spēku, kas veidojas atbalstot un izprotot vienam otru. Un te jautājumu birums. Vai iejaukšanās grupas iekšējā klimatā ir mūsu projekta uzdevums un cik lielā mērā? Vai projekts “Mākslinieks ir klātesošs” ir izglītojošs vai sociāls? Vai abi? Man ir griba domāt, ka abi.
Pēc tikšanās ar jauniešiem vardarbība un vienlīdzība ir vārdi, kas iesakņojās. Vai jaunieši aptver robežu, kad vienlīdzība ir apdraudēta? Vai viņi paši atpazīst brīdi, kad kļūst vardarbīgi? Vai atpazīst, kad paši cieš no vardarbības un kā tas iespaido viņu rīcību? Kā mākslas process var ierosināt veselīgu iekšējo klimatu, lai pusaudži veidotu labāku vidi un nākotni paši sev? Kādā no tikšanās reizēm ar šī projekta “Mākslinieks ir klātesošs” partneriem – Norvēģijas mākslinieku kolektīvu “Tenthaus” – viņu veidotā projekta ietveros izskanēja doma, ka bērniem ir svarīgi dot savu ieguldījumu pasaulē, un ir jāsāk ar sevi. Esmu paturējusi arī no šīs sarunas ieteikumu, ka nevajag meklēt atbildes, svarīgi ir atrast pareizo jautājumu, kas ierosina domas un jūtas.
Katra nodarbība ar abām klasēm tiek iesākta un noslēgta ar sarunām aplī. Apļa sarunas palīdz saprast, kāda ir noteiktās dienas dinamika, kopējais noskaņojums. Tapāt arī apzināt, kur mēs kā grupa esam kopējā radošajā procesā, kā arī artikulēt ieguvumus. Tas, kas man kā dejas māksliniecei ir pašsaprotami, bērniem, kuru ikdiena nav kustību radīšana un pētīšana, nodarbībās notiekošais ir daudz ietilpīgāka pieredze, kā es to būtu iedomājusies. Kad projekta autore Māra Žeikare, piedaloties vienā no nodarbībām kā novērotāja, bērniem jautāja, kas ir tas, ko darām, kas patīk, nepatīk, bērni atbildēja: mēs iztēlojamies; mēs piepildām telpu ar sevi; mums ir iespēja būt pašiem; mēs sarunājamies bez vārdiem; nepatīk, ka esam kautrīgi. Sarunas palīdz veidot uzticēšanos un iepazīt bērnus tuvāk ierobežotajā projekta periodā.
Darbā ar pusaudžiem un bērniem izjūtu patiesi emocionālu ceļojumu. Bērni ir fantastiski – ir tieši, ir kautrīgi, bravūrīgi, centīgi, asprātīgi, rotaļīgi, bailīgi, iedvesmoti, aizrautīgi, aizdomīgi, izaicinoši, piesardzīgi. Ir vajadzīgs laiks, lai izpelnītos savstarpējo uzticēšanos, kurā radošums var kļūt personisks, pašatklājošs un transformējošs.
Man ir paveicies arī ar skolotājām, kas ir klātesošas visās nodarbībās. Var redzēt, ka arī bērni ļoti novērtē savas pasniedzējas – viņas nenoliedzami ir bērnu uzticības personas. Ar skolotājām jūtos brīva apspriest un pārrunāt notiekošo, arī attiecībā uz manu meistarklašu vadīšanas manieri –, ja ir atšķirīgi redzējumi, tad arī to pārrunājam, meklējot labākos sadarbības veidus ar bērniem. Abas skolotājas delikāti asistē nodarbībā, izmantojot manis piedāvātos terminus, pārfrāzējot bērnu teikto, veidojot līdzības, tādējādi padziļinot izpratni par pieredzēto.
Maziem soļiem tuvojamies tam, ko bērni vēlētos vēstīt “Survival Kit” izstādē rudenī. Visticamākais, ka tā būs sinerģija starp bērnu piedāvāto tēmu un maniem novērojumiem.”