Projekta ietvaros septiņi latviešu mākslinieki viesojās sešās skolās visā Latvijā, kur notika mākslas rezidences kopā ar skolēniem.

Lasi un iepazīsties, kā gāja Maksimam Šenteļam un Artūram Puntem Strenčos!

 

Kas? Mākslinieki Maksims Šenteļevs un Artūrs Punte, un 6.-9. klašu skolēni

Kad? No februāra līdz maijam, tiekoties ar skolēniem katru nedēļu

Kur? Strenču pamatskolā

Citi iesaistītie? Atsevišķās nodarbībās piedalījās mākslas mediatore Mariona Baltkalne

Stāsta autore, mākslas apskatniece

Gundega Evelone

Attēls no Maksima Šenteļeva un Artūra Puntes darbnīcas “Mākslinieks ir klātesošs” nometnes. Foto: Lita Millere

Ar redzēšanu viss ir skaidrs. Tu apskati lietas vai radības, vai parādības, un tātad tās pavisam noteikti pastāv. Redzējums ir tiešs un uzticams apstiprinājums – ja uz mirkli novērsīsies un atkal paskatīsies, ieraudzītais joprojām ir turpat. Bet kā ar visur klātesošo skaņu? Kāda ir tās daba un uzdevums? Skaņa te ir, te nav, tā mainās un ir nenotverama. Ja attēls saka “kas”, tad skaņa vēsta “kā”. Tā rodas tikai tad, ja notiek kustība, vibrācija, pāreja no viena stāvokļa otrā, lai arī cik mikroskopiska būtu šī transformācija. It visam ir nemitīgs audio pavadījums, kas sadzirdams, ja ierīcē vai ausīs uzgriežam pietiekamu celiņa pastiprinājumu. Tāpēc sanāk, ka skaņu ierakstīšana savā ziņā ir arī pulsējošā laika ritma un dzīvīguma notveršana un iekapsulēšana nākotnes klausītājiem.

“Mākslinieks ir klātesošs” rezidencē Strenču pamatskolā darbojas divi mākslinieki – Maksims Šenteļevs un Artūrs Punte, kas jau iepriekš veidojuši kopīgus projektus. Šī rezidence atšķiras no pārējām, jo ir nevis vizuālajā, bet gan skaņas mākslā balstīta. Artūrs Punte ir dzejnieks un mediju mākslinieks, kas specializējas audio un starpdisciplinārās, tekstā balstītās mākslas praksēs. Beidzis Maskavas literatūras institūtu. Viens no apvienības “Orbīta” dibinātājiem un dalībniekiem. Vairāku dzejas grāmatu autors, citu izdevumu atdzejotājs, redaktors un izdevējs. Kā autors un līdzautors piedalās laikmetīgās mākslas izstādēs, festivālos un darbnīcās Latvijā un ārzemēs. Savukārt Maksims Šenteļevs ir skaņu mākslinieks un arhitekts. Viņš aktīvi piedalās starpnozaru projektos, kas saistīti ar skaņas, telpas un kultūras līdzdarbību. Tāpat Maksims koordinē starptautisko projektu “bernurits”. Organizē meistarklases, lekcijas un nodarbības Latvijā un ārvalstīs. Kopš 2013. gada vada kursu “Mūzika komunikācijā” augstskolā RISEBA. Viņš ir mūzikas un skaņu noformējumu autors filmām, teātra uzvedumiem, performancēm, instalācijām un izstādēm. Kopā ar abiem māksliniekiem strādā arī daudzpusīgā Latvijas Laikmetīgā mākslas centra mediatore Mariona Baltkalne.

Pirmās vizītes laikā Strenču pamatskolā Artūrs un Maksims vispirms iepazīstas ar skolas vadību un mācībspēkiem. Viņi apskata telpas un izrunā, kas tieši nepieciešams veiksmīgai mākslinieku un skolēnu kopdarbībai – kādas ir vietēji pieejamās tehniskās iespējas, kā tiek vadīts mācību darbs, saziņa starp māksliniekiem/bērniem/pedagogiem un vispār – kāda ir dzīve Strenčos. Tā kā skola ir neliela, tiek nolemts sākotnēji iepazīties ar visiem audzēkņiem 6.–9. klašu grupā, un “Mākslinieks ir klātesošs” iekļaut vizuālās mākslas, dabaszinību un datorikas priekšmetos.

Jau nākamreiz Maksims un Artūrs satiekas ar visiem skolēniem. Sākumā mediatore Mariona klātesošajiem izklāsta laikmetīgās mākslas pamatideju un tās daudzveidīgās izpausmes. Pēc tam abi mākslinieki stāsta par mūsdienu skaņu mākslu un pamazām skolniekiem uzbur vīziju par Strenčiem kā sonoficētāko (dzirdamāko) pilsētu pasaulē. Tas nozīmētu, ka, ja līdz šim par šo apdzīvoto vietu internetā bijis atrodams tikai viens audioieraksts, tad nākotnē, kopīgi sadarbojoties, bērni varētu Strenčos varētu ierakstīt daudz jo daudz dažādu skaņu maršrutu, audiogidu un veikt citus skanīgus/dzirdamus darbus. Šī iespēja skolēnus aizrauj. Vēlāk bērni paši izlems, vai piedāvātais viņiem šķiet gana interesanti, lai piedalītos rezidencē.

Tāpat arī Maksims un Artūrs nolemj strādāt tikai ar tiem, kas paši to vēlas un ir gatavi mērķtiecīgi virzīties uz priekšu. Dalībnieku atlase ir vienkārša – pēc katras nodarbības tiek saņemts mākslinieku uzdots mājasdarbs. Līdz ar to rezidences beigās izveidojas neliela, saliedēta un ļoti motivēta bērnu komanda. Tāpat mākslinieki pieņem lēmumu, ka skolotāji nodarbībās nepiedalās, taču ar pedagogiem arī ārpus meistarklašu laika izveidojas veiksmīga un silta sadarbība.

Darbs skaņu laboratorijā notiek gan iekštelpās, gan ārā, ejot ekspedīcijās. Tā kā tiek izmantota gana specifiska ierakstu un apstrādes tehnika, tās visiem nepietiek. Šis iztrūkums tiek atrisināts tā, ka skolēni strādā pāros, kuros viens ir “skaņu mednieks” – meklētājs un režisors, un otrs ir “uztvērējs” – ierakstītājs. Nākamajā ekspedīcijā skolēni apmainās lomām, ja paši to vēlas. Mākslinieku darba metode ir mēģināt nodrošināt skolēniem pēc iespējas ērtāku un daudzveidīgāku darba vidi un pieeju instrumentiem, sniegt tikai vispārīgas uzdevuma vadlīnijas un ļaut maksimāli iesaistīties nodarbību plānošanā, virzībā un izvēlēs. Viņi vēlas, lai audzēkņi atklāj, kas pašiem ir nozīmīgs un īpašs vietējā kontekstā – ko viņi sadzird un ko gribētu piefiksēt, lai padalītos ar citiem.

Artūrs Punte sadarbību ar skolēniem raksturo šādi: “Skaņu ierakstu tehnoloģijas apgūšana ir ilgs process. Tas, ko mēs te darām, ir iedalāms divos līmeņos: tehniskā daļa ir tāda, ka mēs mēģinām dot pamatiemaņas darbā ar ierakstu tehniku, mēģinām parādīt atšķirību starp dažādām ierakstīšanas metodēm, mikrofoniem, attālumiem, skaļumiem, jutīgumu. Bet idejiski, kas ir otrā šīs rezidences puse, mēs vēlamies parādīt, ka ir forši ne tikai pašam kaut ko darīt, bet ieklausīties tajā, kas jau ir. Demonstrēt tādu kā ekoloģisku pieeju mākslai, kad mākslinieks neiejaucas ar savu lielo Es un ego izpausmēm, bet ir vairāk vērotājs.”

Šīs “Mākslinieks ir klātesošs” rezidences skolēnu radošais uzdevums ir izveidot Strenču skaņu karti. Šis process tiek sadalīts četrās daļās. Pirmais posms ir skaņu pastaiga, kuras mērķis ir mācīties uz brīdi pieklust un ieklausīties apkārtējās skaņās. Atgriežoties klasē, skolēni zīmē skaņu karti, piefiksējot skaņas, kas palikušas atmiņā. “Mēs sākām ar spēju atcerēties, ievērot, saklausīt. Arī nedaudz apklust uz brīdi – iemācīties klausīties, bez nekādas ierakstīšanas,” tā nodarbības raksturo Maksims Šeteļevs. Nākamais solis ir skaņu ierakstu tehnoloģijas apgūšana tā, lai bērni spētu fiksēt pat visnemanāmākās skaņas. Sākumā, darbojoties pāros, mācību nolūkā viņi speciāli rada trokšņus un tos ieraksta.

Trešajā apmācību sadaļā uzdevums kļūst sarežģītāks – mākslinieki kopā ar skolēniem iet pastaigā uz topošo fonogrāfu izvēlētām vietām, lai apsekotu un dokumentētu skaņu ainavas. Te jābūt īpaši izmanīgiem, jo pat negaidīta vēja brāzma vai pārlieku skaļa fonogrāfa elpa ierakstā var nomākt vēlamo skaņas avotu. Noslēdzošajā darba posmā skolēniem ir iespēja darboties ar īpašu aprīkojumu – hidrofoniem un virsmas mikrofoniem, kas ļauj ierakstīt skaņas zem ūdens vai notvert vibrācijas cietajos materiālos. Jaunieši apgūst tehnikas un paņēmienus, lai spētu patstāvīgi izveidot skaņu instalācijas.

Šī visa rezultātā top daudzveidīgs un neparasts audiomateriāls, kas tiek izmantots tālākos audioeksperimentos Latvijas Laikmetīgā mākslas centra vasaras nometnē Valmierā un vēlāk “Mākslinieks ir klātesošs” izstādē festivālā Survival Kit 14 Vidzemes tirgū Rīgā, kur strenčinieku grupai pievienojas jaunie dalībnieki no Valmieras un Rīgas skolām. Skolēnu fiksēto Strenču skaņu hroniku iespējams noklausīties pasaules fonogrāfijas bāzē aporee.org/maps/projects/sss. Tāpat rezidēšana Strenču pamatskolā Maksimam un Artūram attīstās par daudz plašāku projektu: top “Strenču Sonifikācijas stacija”, ko ar Valmieras novada atbalstu īsteno dzejnieku un mākslinieku apvienība “Orbīta”, lai nākotnē padziļināti attīstītu ar skaņu mākslu un vides vērošanu saistītas radošās idejas Strenčos.

2023. gada vasarā mākslinieki kopā ar skolniekiem dodas Strenču plostnieku tradīcijas dokumentēšanas ekspedīcijā. Skolēni piedalās plostu siešanā, mākslinieki dokumentē vērtīgu skaņu ainavu kultūrvēsturiskā mantojuma kontekstā. Kopš 2022. gada šī tradīcija ir iekļauta UNESCO Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā.

Mediatore Mariona Baltkalne dalās novērojumos par skolnieku sadarbību ar māksliniekiem un tās rezultātiem: “Pirmkārt, skolēniem ir iespēja dzīvē satikties ar reāliem māksliniekiem, uzzināt, kā viņi strādā. Mākslinieks tādējādi vairs nav tikai abstrakts jēdziens muzejā. Otrkārt, viņi ļaujas tādai jaunradei, kādu nav izmēģinājuši skolas obligātajā mācību programmā un ko skola arī ne vienmēr var nodrošināt. Tā ir eksperimentēšana ar dažādiem materiāliem, mākslas paņēmieniem. Un treškārt, jauniešos tiek stiprināta pašapziņa. Viņi apzinās, ka arī viņi veido kaut ko, kas saglabājas nākamajām paaudzēm, viņi rada kaut ko paliekošu.”

Augustā, Valmieras nometnes laikā Artūrs un Maksims atkal vairākas reizes dodas uz Strenčiem, kur turpinās skaņu ainavu dokumentēšana. Valmierā skaņu vācēju komandā iekļaujas arī norvēģu mākslinieku grupas Tenthaus pārstāvis Stens Deāns (Stan D’Haene). Tenthaus iepriekš pusgada garumā kā attālināti mentori ir palīdzējuši projekta “Mākslinieks ir klātesošs” dalībniekiem, daloties ar savu darbības pieredzi Norvēģijas skolās. Tagad tenthausieši paši klātienē līdzdarbojas LLMC rīkotajās bērnu un jauniešu radošajās darbnīcās Valmierā.

Nometnes laikā kopā ar skolēniem tiek uzbūvēts neparasts, skaņradošs objekts, kas ir centrā topošajai instalācijai Circus Solaris. Tā ir kinētiska sistēma, līdzīga stīmpanku agregātiem, bet darbojas nevis ar tvaiku, bet gan ar saules enerģiju. Jo spožāk spīd saule, jo skaļāk grab un klaudz kustīgās detaļas, kas papildina Strenču rezidencē tapušos ierakstus.

Mākslinieki to raksturo kā “Saules enerģijas darbināmu cirkulāras skaņas arhitektonu”. Tā līdzautori ir Dana Avotiņa, Adelīna Ampermane, Rodrigo Ādamsons, Adrians Baņņikovs, Alise Bazdireva, Mārtiņš Limans, Eduards Palejs, Vadims Petrusevičs, Mārcis Prauliņš, Ernests Pugejs, Toms Linards Zariņš, Arnita Zeltiņa, Elīza Ziediņa, Marks Šenteļevs, Dārta Katane, Krišjānis Katans, Undīne Volkinšteine un Stens Deāns.

Septembra sākumā Circus Solaris atrod savu arēnu “Mākslinieks ir klātesošs” izstādē. Tas ir bijušais tirgus kiosks, līdzīgs mazam gurķu skābēšanas kubliņam, un atrodas saulainākajā brīvdabas ekspozīcijas malā. Izstādes atklāšanā ar audiokompozīciju, uz vietas brīvi miksējot audioceliņus, uzstājas Strenču pamatskolas audzēkne Dana Avotiņa. Rīgas centrā, nokvēpušiem mūriem apņemtā vietā, ducina Gaujas ritmi.

Maksima atziņas:

• Skolniekiem ir dažāda dinamika, un uzdevumi ir rūpīgi jāapdomā, lai tie būtu vienlīdz saistoši visiem dalībniekiem.
• Laiks nodarbībām ir ļoti ierobežots, un tas ir jāizmanto maksimāli lietderīgi.
• Tehniskā nodrošinājuma resursa apjoms nodrošināja 50% no grupas, kas lika nodarbību dinamiku pielāgot praktiskām iespējām.
• Individuālās nodarbībās varētu panākt krietni lielāku efektivitāti, salīdzinājumā pat ar nelielas grupas darbību.

Skaties rezidences video:

Ieskatu mākslinieku rezidencē var gūt te.