25. janvāris, 2024

“Kāpurceļš” – Anda Lāce Antūžu pamatskolā

Projekta ietvaros septiņi latviešu mākslinieki viesojās sešās skolās visā Latvijā, kur notika mākslas rezidences kopā ar skolēniem.

Lasi un iepazīsties, kā gāja Andai Lācei Antūžos!

 

Kas? Māksliniece Anda Lāce un septiņpadsmit dažādu vecumu skolēni

Kad? No februāra līdz maijam, 4 mēnešus, 2 nedēļas paliekot arī skolā uz vietas

Kur? Antūžu pamatskola

Citi iesaistītie? Mūzikas skolotāja Marita Vaivode un mākslas mediatore Aija Putniņa

Stāsta autore, mākslas apskatniece

Gundega Evelone

Attēls no Andas Lāces darbnīcas “Mākslinieks ir klātesošs” nometnes. Foto: Lita Millere

Vasarās mēs kāpurus varam satikt visdažādākajās vietās. Piemēram, daži ēdelīgākie radījumi ir jānotrauš no pašu pusdienām paredzētajām salātu lapām. Citi, karājoties smalkos diedziņos, ielīgo tieši sejā, kad ejam zem liepām. Ir resni, balti, pīrādziņveidīgi kāpuri, kurus uzrokam komposta kaudzēs, un ir arī tievi nieciņi, kurus atrodam tārpainās sēnēs. Peroties pa nātrēm, var sadurties ar ežveidīgiem, pūkainiem skaistuļiem, bet reizēm uz taciņas sastopam krāsainus, psihodēlisku rakstu klātus milžus. Rudenī kāpuri pazūd – viņi ielien kūniņās un pārvēršas par vabolēm, tauriņiem un citiem kukaiņiem – mēs tos vairs nekad nesatiksim un neatpazīsim amizantajā kāpuru formā, jo viss kļūst pārāk nopietni. Bet tad pēc ziemas atkal atnāk nākamais vēlais pavasaris, un viņi sarodas no jauna visneticamākajās vietās.

Māksliniece Anda Lāce par “Mākslinieks ir klātesošs” rezidences vietu izvēlas Antūžu pamatskolu. Šī ir izglītības iestāde bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Anda te viesojusies jau iepriekš – 2019. gadā Latvijas Laikmetīgā mākslas centra rīkotās “Skolas somas” darbnīcas ietvaros –, un viņu šoreiz interesē iespēja satikties ar skolēniem ne tikai vienreiz, bet gan ar vienu un to pašu audzēkņu grupu strādāt ilgstoši. Viņa vēlas atkārtotu tikšanās reižu laikā bērnus iepazīt, saprast katra labākās spējas un pakāpeniski tuvoties kopīgi veidotam rezultātam – mākslas darbam. Jau vairākus gadus Anda kā kuratore darbojas Sansusī Labklājības rezidencē, kuras ietvaros radošā procesā iesaista cilvēkus ar mentālās veselības traucējumiem.

Anda Lāce ir starpdisciplināra māksliniece, kas glezno, performē, veido objektus un instalācijas, kā arī bieži sadarbojas ar laikmetīgās, akadēmiskās mūzikas komponistiem. Mākslā Anda attēlo dažādus cilvēka psihes stāvokļus un pati mijdarbojas ar tiem. Viņa un skatītājs sastopas ar atkārtotiem, no zemapziņas nākušiem, nosacītu tēlu veidoliem, kas ceļo no vienas performances un gleznas uz nākamo.

Iepazīšanās vizītes laikā Anda satiekas ar skolas vadību, kas dalībai “Mākslinieks ir klātesošs” rezidencē izvēlas dažāda vecuma skolēnus atbilstoši viņu spējām līdzdarboties. No sākuma viņa iepazīstas ar iestādes ritmu un iekšējo kārtību, bet pēc tam ar skolēniem veido pašportretus, stāsta par sevi un performances žanru. Tā kā pusaudži nāk no dažādām klasēm, arī viņiem nepieciešams savstarpēji iepazīties un sarast, lai kļūtu par vienotu grupu.

Mūzikas skolotāja Marita Vaivode kļūst par darbīgu, izpalīdzīgu Andas un skolēnu biedru visās rezidences aktivitātēs. Māksliniece arī uzstāda noteikumu – ikvienam klātesošajam, gan skolēnam, gan pedagogam ir jāpiedalās notiekošajā. Nav pasīvu vērotāju, tikai dalībnieki. Lai labāk iepazītos, Antūžu audzēkņi kopā ar Andu apmeklē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Purvīša balvas un Amandas Ziemeles izstādes. Vairāki no viņiem Rīgā ir pirmo reizi.

Andas rezidences desmit nodarbības notiek mācību dienas ietvaros – dalībnieki to laikā ir atbrīvoti no citām stundām, un skolas vadība pielāgojas māksliniecei ērtāku datumu izvēlē. Grupas lielums ir vienlaicīgi ap desmit audzēkņu, taču tā ir mainīga. Ir skolēni, kas apmeklē kādu no sākuma nodarbībām, tad nepiedalās, bet vēlāk atgriežas. Lai veidotu savstarpējo uzticību un iepazītos, Anda satiekas ar saviem skolēniem arī ārpus pašām stundām – viņi dodas, piemēram, kopīgās pastaigās netālu no internāta.

Māksliniece rezidencē ir izvirzījusi trīs mērķus – pusaudžu iepazīstināšanu ar laikmetīgo mākslu, mākslas darba radīšanu “Mākslinieks ir klātesošs” izstādei rudenī un kopējās, grupas emocionālās labsajūtas uzlabošanu. Laikmetīgā māksla ir svešs jēdziens absolūti lielākai daļai Antūžu jauniešu. Vieglā, daudzveidīgā un rotaļīgā veidā Anda skolēnus iepazīstina ar šo mākslas koncepciju, uzsverot, ka laikmetīgā māksla – tas, pirmkārt, ir domāšanas veids. Pamazām, izpildot nelielus kustību, skaņas un zīmēšanas vingrinājumus, skolēni iepazīstas ar dažādām mūsdienu mākslas izpausmēm un metodēm. Kā piemērus Anda rāda pašas mākslas darbus un skaidro tos ar personīgās pieredzes palīdzību; tādējādi skolēni empātiski atrod saskarsmes punktus sev un mākslai. Tāpat pusaudži iztēlojas, kāda veida mākslinieki viņi paši vēlētos būt, vai arī turpat sporta zālē iekārto īslaicīgu izstāžu zāli. Pat ja netop redzams mākslas darbs, viņi pielaiko mākslinieka tēlu un iespējas.

Paralēli Anda vēro grupas savstarpējās attiecības un ar radošu metožu palīdzību vēlas uzlabot emocionālo gaisotni. Brīžiem bērni iepriekš piedzīvotu krīžu vai sarežģītas slimības diagnozes dēļ ir saspringti, un viņiem ir grūti iekļauties kopīgā darba procesā. Līdz ar to katrs no Andas uzdevumiem ir savā veidā saliedējošs un skolēna jūtu pasauli iztaujājošs. Piemēram, kustību skiču veidā tiek pārskatītas dienā piedzīvotās emocijas, vai arī kolektīvi tiek veidots laimes portrets visas sporta zāles izmērā. Katrs notiekošajā piedalās savu spēju ietvaros, un māksliniece mēģina ikvienu uzrunāt personīgi. Šajā “Mākslinieks ir klātesošs” rezidencē par rezultātu svarīgāks ir tieši process – kopīga dzīvošanās un savu spēju apjaušana, kā arī skolēnu patstāvības veicināšana. Saziņā ar Antūžu bērniem un jauniešiem Anda daudz izmanto Sansusī Labklājības rezidencē uzkrāto pieredzi.

Ap piekto tikšanās reizi māksliniece un viņas skolēnu komanda sāk domāt par darbu “Mākslinieks ir klātesošs” izstādei Vidzemes tirgū, Rīgā, kas notiks festivāla Survival Kit 14 ietvaros. Nejauši, kopīgi rotaļājoties un attīstot dažādas idejas, pie viņiem ir atceļojis liela kāpura tēls, un Anda nolemj to padarīt par šīs rezidences galveno varoni. Ikvienam bērnam vai pusaudzim bieži vien taujā, kas viņš būs, kad pieaugs – it kā šie pirmie 18 mūža gadi būtu tikai ievadposms, kas pakārtots “īstajai”, nopietnajai dzīvei. Šāda virspusēja pieaugušo pārākuma piesātināta attieksme noniecinoši ietekmē mazo cilvēku pašvērtības sajūtu. Mēs esam jau tagad. Arī Kāpurs, lai arī kas no viņa vēlāk attīstītos – taurenis, vabole, zivs vai cita būtne, šajā realitātes brīdī ir tikpat vērtīgs kā jebkura viņa iespējamā nākotnes forma. Anda Lāce šīs pārdomas iepriekš jau attīstījusi performancē “Kokons” un gleznu ciklā “Pārvērtību sērija bez nobeiguma” (2013).

Šajā gadījumā jāpievēršas arī projekta “Mākslinieks ir klātesošs” otrai pusei. Nozīme ir ne vien mākslinieka sadarbībai ar skolēniem, bet arī mākslinieka kā autora izpausmei. Kopīgā radošajā procesā mākslinieks sazobē ar bērnu un jauniešu interesēm un vietas/laika kontekstu attīsta arī sev pašam svarīgas tēmas sev raksturīgā veidā. Tikai šādā sadarbības modelī iespējams radīt oriģinālu un vērtīgu mākslas darbu. Antūžu pamatskolā Kāpurs izaug ļoti liels un apaļīgs. Tā sākotnējais variants ir veidots no papīra, kas piestiprināts pie koka nūjām, tāpēc Kāpurs atgādina milzīgu ķīniešu ēnu teātra tēlu. Kopīgi tiek izgriezts Kāpura siluets, un skolēni to pieraksta pilnu ar savām labajām domām. Galva tam tiek piepildīta ar cerībām par nākotni. Pēc tam skolnieki šīs apņemšanās saglabā, Kāpuru un tekstus nokrāsojot ar biezu, aizsargājošu krāsas kārtu. Šis koši dzeltenais slānis tiek uzklāts ar otām, kas iestiprinātas ļoti garos kātos, liekot būt īpaši izveicīgiem.

Kāpurs tiek atdzīvināts, liekot tam kustēties. Tā uzdevums, kā jau Kāpuram, ir būt ēdelīgam un apēst visas sliktās lietas. Pēdējā “Mākslinieks ir klātesošs” rezidences dienā mākslinieces Andas Lāces vadībā notiek performance, kurā piedalās arī jaunāko klašu skolēni. Skanot pērkonbungām, kuras dārdina jaunāko klašu audzēkņi, Kāpurs rāpo lejā pa kalnu. To, skaitot soļus īpašā ritmā, ved aiz lielā Kāpura ķermeņa paslēptie skolēni. Šis amizantais rāpojiens-pārgājiens tiek fiksēts videoklipā.

Skolotāja Mairita Vaivode par “Mākslinieks ir klātesošs” ieguvumiem izsakās šādi: “Bija vērtīgi sekot līdzi aktivitātēm rezidences laikā, vērot, kā māksliniece secīgi plāno un īsteno uzdevumus. Tāpat tā bija iespēja tuvāk iepazīt skolas skolēnus, vērot viņus darbošanās laikā, kā arī attīstīt viņu motivāciju darboties neierastās situācijās.”

Valmieras laikmetīgās mākslas nometnes laikā Kāpurs pārdzimst citā ķermenī. Antūžu pamatskolas skolēni Patrīcija, Kitija, Ieviņa, Ģirts un Aleksandrs to izveido no jauna – jau daudz izturīgākā materiālā. Te grupai piebiedrojas visu projekta “Mākslinieks ir klātesošs” laiku attālināti atbalstošā norvēģu mākslinieku kolektīva Tenthaus dalībniece Eba Moija (Ebba Moi). Izstādē Rīgā Antūžu pamatskolas skolēnu (Daniela Andžāne, Eva Andžāne, Krista Dāvida, Ņikita Gasparovičs, Kristiāns Jānis Gipters, Patrīcija Gudkova, Nikolajs Marcinkevičs, Ģirts Mežaks, Līga Baiba Osīte, Aleksandrs Pankratovs, Jānis Nikolass Šneiders, Niks Šneiders, Sergejs Voitka, Kitija Zariņa, Kristaps Zāle, Ieviņa Zeltiņa) un mākslinieces Andas Lāces darbs “Kur kāpurs rāpo” redzams pašā kiosku rindas galā.

Nelielā istabiņa ir krēslaina – priekšā plašajam skatlogam kastē ar zemi sastādīti lekni lapu džungļi, kas būtu laba barība ēdelīgam radījumam. Iekšpusē ekrānā redzams jau pavasarī uzsāktais kāpura ceļš, bet aiz tā gar sienu viņa augošā ķermeņa nomestā ādiņa. Anda Lāce stāsta: “Mūsu kāpurs spēj apēst sliktos trokšņus, kara uzsācējus, toksiskos atkritumus un pārstrādāt tos vērtīgā mēslojumā vai labā gāzē, kas noder saimniecībā, novērst vardarbību, alkoholismu. Šos scenārijus mēs varam attīstīt un turpināt. Visas labās un fantastiskās domas mēs nostiprinājām ar biezu, dzeltenu krāsu, jo tā agrā pavasarī, alkstot pēc saules, šķita visstiprākā un piemērotākā. Un tad kāpurs sāka rāpot.” Un patiešām – izstādes atklāšanas laikā dzeltenais, milzu Kāpurs izrāpo caur visu Vidzemes tirgu un dodas Rīgas ielās.

Andas atziņas:

  • Ārpusnodarbību laika satikšanās, piemēram, kopā slidojot, dodoties pārgājienā vai ekskursijā, vai vingrojot sporta laukumā, var palīdzēt uzlabot komunikāciju, sadarbību un sapratni arī specifisku laikmetīgās mākslas darbnīcu laikā.
  • Ja sākumā šķita, ka 10 tikšanās reizes ir daudz, tad šobrīd ir sajūta, ka laika varētu būt vairāk. Šķiet, ka vēlētos papildu laiku tāda veida darbnīcām, kuras pati biju nodēvējusi par ievadu, pirms sākam nopietnāk domāt par mūsu kopīgo mākslas darbu.
  • Es vēlētos vairāk iesaistīt tos, kuru traucējumi un slimības spēcīgāk ietekmē mācīšanos, strādāšanu, sadarbošanos.

Skaties rezidences video:

Ieskatu Andas Lāces rezidencē var gūt te.