Projekta ietvaros septiņi latviešu mākslinieki viesojās sešās skolās visā Latvijā, kur notika mākslas rezidences kopā ar skolēniem.

Lasi un iepazīsties, kā gāja Evai Vēverei Jelgavā!

 

Kas? Māksliniece Eva Vēvere un 2 vidusskolas klases: 10. un 11. klases skolēni

Kad? No februāra līdz maijam, tiekoties ar skolēniem katru nedēļu

Kur? Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā

Citi iesaistītie? Mākslas pedagoģe Indra Soika-Dreimane, skolotāja Ieva Hofmane, mākslas mediatore Evelīna Andžāne

Stāsta autore, mākslas apskatniece

Gundega Evelone

Attēls no Evas Vēveres “Mākslinieks ir klātesošs” rezidences. Foto: Lita Millere

Laikmetīgā māksla ir ne vien pabeigti, vērtējumam nodoti mākslas darbi, bet arī instrumentu kopums. Tie ir rīki, algoritmi, domāšanas metodes, ar kuru palīdzību iespējams analizēt un pārskatīt jau vispārzināmus pieņēmumus. Ar šo instrumentu komplektu var vērsties gan pie laikmetīgās mākslas, to uzbūvējot un pēc tam atkal izārdot pa daļām, uzdodot precīzus jautājumus, gan arī pie pašiem tās autoriem, pētot viņu radošos motīvus. Tā var atkāpties gana tālu atpakaļ, meklējot sakarības un cēloņus tam, kas manifestējies redzamā mākslas darbā. Līdz ar to radošais process var kļūt par teicamu testu paša identitātes atklāšanā un izpētē. It sevišķi, ja esi jauns cilvēks, kam tūlīt, tūlīt triecientempā būs jāatrod sava vieta pieaugušo pasaulē.

Māksliniece Eva Vēvere strādā ar plašāko skolēnu grupu no visām “Mākslinieks ir klātesošs” rezidencēm. Viņa nolēmusi vienlaikus sadarboties gan ar 10., gan 11. klasi Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijā. Daļā darbnīcu piedalās arī mediatore Evelīna Andžāne. Šīs skolas audzēkņi ir ļoti motivēti, ar teicamām sekmēm un mācību sasniegumiem. Laikā, kad jāgatavojas eksāmeniem un jāizvēlas turpmākais karjeras ceļš, šiem jaunieši arī jāatklāj sevi kā jau personībām, kam jāveic izvēles un jāatbild par saviem lēmumiem. Šis vecuma posms un tā problemātika Evai šķiet saistoši no māksliniecisko un filozofisko jautājumu viedokļa. Tāpat arī individuālā un kolektīvā pretnostatījums. Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzija ir izglītības iestāde ar senām tradīcijām, īpašu gaisotni un ambīcijām. Kā tas ietekmē skolēna personību? Kā mērķtiecīgi kultivēts kolektīva gars sadzīvo ar katra jaunieša individualitāti? Un kā par to iespējams runāt lielās darba grupās, vienlaicīgi pievēršoties katram atsevišķi?

Šī “Mākslinieks ir klātesošs” rezidence kļūst par izpētes lauku Evas izvirzītajiem jautājumiem, jo projekta mērķis ir abpusējs – ne vien sniegt skolēniem ieskatu mākslinieka darbībā, bet arī māksliniekam kā autoram iegūt iedvesmu un platformu radošam darbam. Tam līdzīgās daļās savienojoties, var tapt kopīgs mākslas darbs, ko vēlāk eksponēt “Mākslinieks ir klātesošs” izstādē festivālā Survival Kit 14.

Eva Vēvere ir vizuālā māksliniece, kas piedalās projektos gan Latvijā, gan arī plašākā Ziemeļvalstu reģionā. Savos darbos viņa pārjautā dažādu zīmju un jēdzienu patieso nozīmi, meklējot dziļākus, bieži vien intuīcijā un zemapziņā balstītus uztveres līmeņus. Viņu interesē ārēji apslēptu sistēmu izpēte un dekonstrukcija, un vēlāk māksliniece savus atklājumus izklāsta elegantā vizuālu un multimediālu simbolu valodā. Eva rada instalācijas, zīmējumus, strādā ar skaņu un video interaktīvos, performatīvos projektos, kuros nereti skatītājs kļūst par neatņemamu mākslas darba sastāvdaļu. Tāpat viņa sadarbojas ar citiem autoriem – performantiem, laikmetīgās mūzikas un dejas profesionāļiem, izmantojot tos kā medijus savas idejas fiziskai izpausmei.

Eva ar skolēniem tiekas divpadsmit reizes, lai pakāpeniski, līmeni pēc līmeņa atslēgtu pamatjautājumus, kas veido laikmetīgo mākslu – par ko? kā to parādīt? kas es tajā esmu, mana attieksme? Paralēli šie jautājumi nodarbību laikā tiek uzdoti arī katram skolēnam, izvaicājot viņa personību un sajūtas. Katrā tikšanās reize ir rūpīgi plānota un atšķirīga – ir jauni uzdevumi un tēmas, par kuriem skolniekiem jāpārdomā jau iepriekš.

Nodarbību saturu Eva veido, saskaņojot ar vidusskolas programmu. Tās notiek mācību stundu laikā. Pirmajā rezidences daļā viņa un skolēni strādā ar laikmetīgo mākslu izzinošiem uzdevumiem, bet otrajā pusē pievēršas izstādes satura radīšanai. Pēc nepieciešamības māksliniece rāda piemērus no savas radošās darbības. Reizēm, pirms ķeršanās pie darba, skolēni veic iesildošas aktivitātes. Sadarbība ar abām klasēm notiek vienas vizītes ietvaros, bet ar katru klasi atsevišķi. Reizēm telpā ir pat trīsdesmit skolēnu. Eva tos dala grupās tikai noteiktu uzdevumu ietvaros, jo svarīgs ir katra individuālais darbs. Šajos brīžos lieti noder mediatores klātbūtne, kas palīdz praktiski. Nozīmīgas ir arī sarunas ar skolēniem pēc katras kopīgās meistarklases – viņu atsauksmes ietekmē nākamās tikšanās virzību.

Pirmās tikšanās laikā ar skolēniem Eva velta laiku dinamiskām iepazīšanās sarunām ar skolēniem un, apvienojot tos grupās, uzdod zīmēt lielformāta laikmetīgās mākslas karti. Tiem savi pieņēmumi un viedokļi par mākslu ar uzvedinošu jautājumu palīdzību jāpārvērš vizuālos navigācijas simbolos. Šādā veidā tiek iezīmēts jauniešu kopējais zināšanu līmenis, turklāt katrs pats apkopo savas pārdomas par mākslas dabu.

Nākamreiz skolēni pievēršas identitātes jautājumiem – katrs saņem nejauši izvēlētu grāmatu, kas, neatkarīgi no tās satura, kļūst par materiālu vienību personības fiziskai izpaušanai. Ar vienkāršu rīku palīdzību – melnu papīru, krāsainām tušām, līmi, marķieriem – jaunieši pārveido grāmatas visdažādākajos veidos – reizēm tās saglabā savu sākotnējo funkciju, bet maina saturu, bet citkārt tās kļūst priekšmetiskas un iegūst pavisam jaunu nozīmi. Pēc tam skolēni dodas uz Rīgu – uz tā brīža izstāžu hitu “Snīkeri: eko x ego” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā. Šīs ekskursijas laikā viņiem jāpēta ekspozīcijā redzamais plašais multimediju un ideju prezentācijas veidu klāsts un jāmeklē atbildes, kāpēc tieši tā tie izmantoti.

Savukārt vēlāk paši skolēni ved Evu ekskursijā pa Jelgavu. Savā maršrutā viņiem jāiekļauj, piemēram, vietas, kur var realizēt idejas, vai punkts, kur justies vislabāk, pretēji “mirušajām zonām”, kur nekas nenotiek. Te reālajā telpā jālieto arī pirmās nodarbības kartē iezīmētais. Šādi Eva vairākkārtīgi negaidītā veidā sasaistīs un kopā ar skolēniem pārradīs iepriekšējās tikšanās reizēs radītos darbus. Turpmākajās sesijās Spīdolas ģimnāzijas audzēkņi gan zīmēs sevi raksturojošus priekšmetus, gan abstraktu kolektīvās identitātes shēmu, gan veidos mikroperformances – attēlos sev raksturīgos žestus, ko fiksēs video –, gan kopīgi radīs audio motīvus. Tas viss vēlāk, kombinējot veiksmīgāko, tiks izmantots “Mākslinieks ir klātesošs” izstādes darbā. Tāpat skolēni praktiski apgūst dažādas mākslas un multimediju tehnoloģiju prakses, kas atjautīgi iepītas uzdevumu izpildē. Tā darbojoties, Eva ar jauniešiem pakāpeniski rada pašu izdomātus, oriģinālus, nelielus mākslas darbus par identitātes tēmu. Viņi apzināti izvairās no kādu citu, ārpus grupas esošu avotu (mākslas darbu, popkultūras) citēšanas un izmantojuma, darbojoties tikai savā iekšējā tīklojumā. Lai arī veidoti pēc visiem kopīgi izteikta uzdevuma un vienā laikā un telpā – stundā klasē – katrs no šiem objektiem, video/audioklipiem spēj parādīt tā konkrētā autora individualitāti un savdabīgumu. Tiek izmantoti semantiski ietilpīgi simboli – grāmatas, ķermenis, žesti, laiks un kalendārs, teksti kā vizuālas zīmes, ko jaunieši ar izpratni un azartu pārņem savas identitātes publiskai prezentācijai. To, ko būtu dīvaini un kautrīgi pārtulkot vārdos, var ļoti veiksmīgi atklāt vizuālā un audiālā laikmetīgās mākslas kodu sistēmā.

Grūtības, ar ko jāsaskaras māksliniecei un skolēniem “Mākslinieks ir klātesošs” rezidencē, saistītas ar jauniešu lielo mācību slodzi. Ir situācijas, kad nodarbībai sekojošie eksāmeni citos priekšmetos neļauj skolēniem pilnvērtīgi pievērsties tobrīd notiekošajam. Tāpat nereti viņi ir noguruši jau ierodoties, un tas traucē koncentrēt uzmanību darbnīcu aktīvajam ritmam. Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas kultūras un mākslas pedagoģe Indra Soika-Dreimane, kas piedalās rezidences rīkošanā, atzīst, ka tas prasījis pamatīgu saskaņošanu un plānošanu un ka reizēm citu priekšmetu skolotājiem nācies pārcelt savus mācību priekšmetus veiksmīgākai rezidences norisei. Tāpat joprojām neskaidrs ir jautājums, kā šādā formātā tapušus rezultātus vērtēt atbilstoši izglītības sistēmas standartiem.

Augustā Eva atkal satiekas ar skolniecēm Elizabeti, Dairitu, Emīliju Elzu, Anci un Danielu Valmierā, laikmetīgās mākslas vasaras nometnē, ko vada Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Te viņām piebiedrojas arī norvēģu māksliniece Helena Eriksena (Helen Eriksen). Viņa ir no Oslo bāzētā mākslinieku kolektīva Tenthaus, kas jau desmit gadus vada līdzīgas mākslinieku viesošanās Norvēģijas skolās. Tenthaus vairāku mēnešu laikā ir snieguši savā pieredzē balstītus padomus “Mākslinieks ir klātesošs” dalībniekiem kopīgās tiešsaistes tikšanās reizēs, kā arī konsultējot individuāli. Eva ar Helēnu kopīgi izstrādā vairākas atvērtās darbnīcas Valmieras iedzīvotājiem, kā arī atjautīgi iesaista tajās Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas audzēknes. Meitenes pašas sastāda un vada grāmatu veidošanas meistarklasi, kas balstīta pavasarī apgūtajās radošajās praksēs.

Septembrī, festivāla Survival Kit 14 un izstādes “Mākslinieks ir klātesošs” laikā Vidzemes tirgū tiek atklāta “Vieta, kur būt”. Tas ir tipisks tirgus kiosks, pavisam neliela telpa, taču tajā iekļauto mākslas darbu dažādība un vēstījums paplašina šīs vietas fiziskās robežas daudz tālāk. Ekspozīcijas fragmentu tapšanā iesaistīti daudzi autori – jauni cilvēki, kas radījuši taustāmas, redzamas un audiālas piezīmes savas identitātes pašizpētes procesa laikā. Māksliniece Eva Vēvere, kas uzmanīgi vadījusi šo procesu, vērīgi  iedziļinoties, bet vienlaikus saglabājot rotaļīgu, jauniešiem raksturīgu vieglumu, pat dumpīgumu, savienojusi daudzos elementus izsvērtā un nolīdzsvarotā veselumā. Tirgus raupjās, uzslāņojumiem noklātās materialitātes vidū “Vieta, kur būt” ir tīra un konceptuāla telpa, kurā iepazīties ar tikpat tīrām un tiešām cilvēka identitātes daudzajām, asajām šķautnēm.

Mākslas darba “Vieta, kur būt” (papīra objekti, tekstils, skaņas instalācija, video, 2023) autori: Eva Vēvere un Jelgavas Spīdolas Valsts ģimnāzijas 10. un 11. klases skolēni: Arīna Agejeva, Jevgeņija Aļeksova, Modris Arnītis, Annija Emīlija Bērziņa, Karīna Čerjapkina, Agnese Čuda, Gundega Gaujere, Līvija Līva Gernere, Nelda Katrīna Hofmane, Marta Daniēla Jēkabsone, Matīss Kaktiņš, Tīna Kamola, Laine Krilova, Elīna Ļubļinska, Maija Mašala, Alise Moroza, Kārlis Ošs, Laura Luīze Pētersone, Ksenija Popko, Kristīne Ragucka-Ragovska, Linda Katrīne Rēriha, Estere Skrabe, Ance Strauta, Līva Estere Strupule, Anna Sudakova, Adriāns Trahimovičs, Vanesa Vaškevica, Karina Volkova, Diāna Zagdaja, Māris Zemrūķis, Jana Adaškeviča, Ance Balode, Daniela Bebriša, Angelīna Cīrule, Vineta Dairita Danšina, Žanete Kalniņa, Emīlija Klīve, Dita Krūmiņa, Elizabete Liekmane, Marta Mišina, Anna Marija Ozola, Anastasija Pravotorova, Sofija Solodova, Estere Anna Sprūģe, Elizabete Enija Strode, Alise Šlosberga, Elza Šlosberga, Veronika Vazne, Emīlija Vuškārniece, Paula Zukule.

Evas atziņas:

• Man šķiet, ka liela problēma izglītības sistēmā ir tā, ka māksla un mākslas priekšmetu apguve zaudē spēku un kļūst par kaut ko nejēdzīgu un garlaicīgu, ja mēs nodarbojamies tikai ar estētikas jautājumiem vai prasmēm. Mans sev dotais uzdevums, radot šo programmu, bija parādīt jauniešiem mākslu kā elektrisku lādiņu, kas izgaismo dzīvi, notikumus, pasaules uzbūvi, sistēmas, kādas mēs esam radījuši, un katru personīgi. Pamodināt. Māksla kā domāšanas instruments. Māksla kā ierāmējums vai skatpunkts. Māksla kā darbība. Māksla kā atbildība vai brīvība (bet vislabāk abas). Lūk, šīs lietas aizdzen nīsto garlaicību.
• Rezidences formāts var atvieglot skolotāju darbu, piedāvājot ieskatu laikmetīgās mākslas procesos, veikt skaidrojošo funkciju, paplašināt izpratni par mūsdienās aktuāliem mākslas medijiem un to iespējām, iezīmēt tik bieži trūkstošo saikni starp vēsturisko un mūsdienu mākslu.
• Skolēnu iesaiste bija laba līdz maijam, kad sākās eksāmenu, citu projektu nodošanas un dažādu pasākumu laiks. Pēdējā semestra mēnesī apmeklējums, ieinteresētība un enerģijas līmenis skolēnos šo iemeslu dēļ jūtami kritās.
• Kā māksliniece varu izpētīt šādu sadarbības modeli un piedzīvot to, kā ar manām idejām strādā citi. Arī – kā idejas mijiedarbībā ar skolēniem attīstās un kā es tās “pingpongoju” atpakaļ, šādā veidā parādot un kopīgi piedzīvojot, ka viss ir saistīts. Mani interesē arī tas, ko ar skolēnu idejām savukārt varu izdarīt es. Novēroju, ka dažas idejas, kas man šķiet interesantas, skolēniem absolūti neinteresē un otrādi.

Skaties rezidences video:

Ieskats Evas Vēveres rezidencē te.