14. marts, 2023

Iepazīšanās vizītes: kustību māksliniece Kristīne Brīniņa ciemojas Liepājas Katoļu pamatskolā

8. martā projekta “Mākslinieks ir klātesošs – laikmetīgās mākslas rezidences skolās” ietvaros norisinājās kustību mākslinieces Kristīnes Brīniņas nodarbība kopā ar 3. un 7. klases skolēniem Liepājas Katoļu pamatskolā. Skola māksliniecei likusi justies no sirds gaidītai, par ko liecināja arī siltā sveicināšana – pie ieejas viņu sagaidīja uz tāfeles esošs uzraksts “Sveiks, klātesošais māksliniek!”.
3. klases skolēni bijuši izteikti atraktīvi. Māksliniece atminas: “Pirms nodarbības puiši skraidīja pa klasi, kas izskatījās pēc dejas – kontaktimprovizācijas ar ielu vingrošanu, hip hopu un breiku. Direktore Elvita paskaidroja, ka visi ir sapriecājušies – parasti nav tik traki dinamiski. Saviļņojums mani iepriecināja. Pamīšus katrs gribēja dalīties ar kaut ko personisku. Kāda meitene pastāstīja, ka tamborē vasarai divdaļīgo peldkostīmu. Parādīja, kā sanāk. Cita piemērīja. Meitene ar dzirdes traucējumiem ik pa laikam dejoja polciņu un stāstīja, ka iet dejošanā. Kāds puika pienāca un priecīgs sacīja, ka viņam ir diabēts, kamēr fonā kāds cits demonstrēja dejas soli. Protams, neizpalika arī ziņkārīgais jautājums, cik man ir gadu.”
Kristīnes Brīniņas nodarbības pirmā daļa tika aizvadīta klasē, kur ar prezentācijas palīdzību skolēni tika uzvedināti uz jautājumiem – kas ir un kas nav deja? “Uz jautājumu “Kas nav deja?” bērni atbildēja, ka deja nav stāvēt, sēdēt, skriet, skatīties, staigāt u.tml. Un, savukārt, uz jautājumu “Kas ir deja?” atbildēja, ka deja ir deja, deja ir polka, deja – kad visi kustas vienādi. Kopā analizējām, vai tad, kad cilvēks pāriet pāri skatuvei, tā arī ir deja? Viedoklis dalījās, bet kopā pētījām, kādēļ tā varētu būt deja. Interesanti, kad uzdevu jautājumu, vai tad, kad zilonis šūpo snuķi, tā ir deja, visi viennozīmīgi noteica – tā ir deja,” saka Kristīne.
Skolēni tika iepazīstināti ar laikmetīgās dejas aizsākumiem Džadsona memoriālajā baznīcā Ņujorkā, kad 60. gados notika sadarbība starp dažādu mākslas nozaru pārstāvjiem – dejotājiem, komponistiem, vizuālās mākslas māksliniekiem, rakstniekiem -, un tika meklēta cita dejas izpratne, kas nojauc elitārās, skaistuma un pareizības robežas. Kustību māksliniece iepazīstināja ar horeogrāfes Ivonnas Raineres (Yvonne Rainer) manifestu “Nē manifests” (“No Manifesto”) un viņas “Trio-A” horeogrāfiju, kā arī iepazīstināja ar horeogrāfes Trišas Braunas (Trisha Brown) darbiem. Ar bērniem tika apspriests, ka laikmetīgās dejas māksliniekiem jebkas var būt deja, ja viņi paši to tā uztver, tādējādi pievēršot arī skatītāju uzmanību tam, kas vēl var būt deja. Sajūsmu izraisīja Villija Dornera pilsētvides horeogrāfijas (Willi Dorner, “Bodies in Urban Spaces”) – kopā ar bērniem māksliniece saskatīja līdzības ar grafiti mākslu, Vilija Dornera darbu sasaistot ar horeogrāfiskiem ķermeņu grafiti, kas neatstāj nospiedumus. Vienīgi atmiņā. Skolēni padziļināti iepazinās ar terminu ‘arhitektūra’. Kā horeogrāfija var veidoties sadarbībā ar arhitektūru. Viņus aizrāva Mateo Fardžiona solo darbs (Matteo Fargion “The Solo Piece” ) – audio instrukcijas mijiedarbība ar kustību, runātā teksta un žesta attiecības, kas veido horeogrāfiju. Sākumā bērni neizpratnē teica: “Kas tas ir, ko viņš dara?” Nepagāja ne mirklis, kā viņi visi atkārtoja video redzamos žestus.
Otrā nodarbības daļa tika aizvadīta sporta zālē. Skolēni iesildījās un izmēģināja iepazīšanās spēli – kustība + vārds, ņemot vērā, ka jebkura kustība var būt dejas kustība. Tad tika izveidota tablo – grupas kompozīcija, pa vienam ejot telpas centrā un nostājoties pozīcijā. Kopā ar mākslinieci skolēni domāja nosaukumu izveidotajai kompozīcijai uz asociāciju pamata. Bērnu piedāvājumi: kaut kāds haoss, makaroni, krāsu palete, nokritis skapis, no kura izvēlušās drēbes. Tika nolemts – skapis! Kristīne vēl piebilst: “Man kompozīcija saistījās ar kalna reljefu. Šo vingrinājumu nākamajās nodarbībās mēs varētu atkārtot – iztēloties aisbergu, kas lēnām kūst vai drūpošu kalnu, iejūtoties ekoloģiskos procesos, kas arī var būt deja. Nobeigumā pastiepāmies, un ar to arī nodarbība beidzās.”
Māksliniece arī norādīja, ka jau pirmajā tikšanās reizē ar skolēniem ir radušies pirmie noteikumu punkti, kurus savstarpēji ievērot: drīkst smieties, bet ne apsmiet, kā arī censties skatīties un klausīties ar ziņkārību jeb būt atvērtiem, dodot procesiem iespēju aizraut. Skolēni bija ieinteresēti darboties, viņi bija drosmīgi, ziņkārīgi, nebaidījās uzdot jautājumus, ja kāds vārds nebija skaidrs. Izteica savu viedokli, iesaistījās diskusijās. Kas ir būtiski, bērni ar atbildību uztvēra to, ka kopā ar mākslinieci viņi ir vienota radošā komanda, kas kopā gatavos mākslas darbu izstādei. Varēja redzēt, ka tas radīja viņos patīkamu saviļņojumu. Skolas kolektīvs ir gatavs darīt visu, lai izdotos saplānot nodarbību laikus visiem ērtā brīdī. Ir visi priekšnosacījumi, lai skolēni kopā ar Kristīni var pilnībā “mesties iekšā” procesā.
Nākamā tikšanās ar Kristīni Brīniņu plānojas pēc skolēnu pavasara brīvlaika.