5. janvāris, 2024

“Vienoti atbalsta kalnā” – Kristīne Brīniņa Liepājas Katoļu pamatskolā

Projekta ietvaros septiņi latviešu mākslinieki viesojās sešās skolās visā Latvijā; tur notika mākslas rezidences kopā ar skolēniem.

Lasi un iepazīsties, kā gāja Kristīnei Brīniņai Liepājā!

 

Kas? Māksliniece Kristīne Brīniņa ar 3. un 7. klases skolēniem

Kad? No septembra līdz decembrim, četrus mēnešus

Kur? Liepājas Katoļu pamatskolā

Citi iesaistītie? Divu klašu skolotājas – Dana Liepa (teātra māksla) un Liene Mileiko (vizuālā māksla)

Stāsta autore, mākslas apskatniece

Gundega Evelone

Attēls no “Mākslinieks ir klātesošs” nometnes Valmierā. Foto: Lita Millere

Kad esi mazs, viss šķiet vienots. Piedzīvojumi, draudzības, atklājumi, bēdas un prieki nepārtraukti turpinās cits citā, un pasaule ir visiem kopīga telpa, kurā droši vērsties gan pēc jauniem mērķiem, gan pēc atbalsta grūtākā brīdī. Paaugoties šajā veselumā sāk rasties plaisas, un kādubrīd mēs attopamies vientuļi katrs uz savas klints, un, šķiet, ka mūs šķir nepārvarami kanjoni. Kā atkal pār tiem radīt tiltiņus, pa kuriem nonākt vienam pie otra, drošas uzticības gaisotnē?

Māksliniece Kristīne Brīniņa ir neatkarīga horeogrāfe, dejotāja un izpildītāja. Viņa vairākkārt nominēta Latvijas Dejas balvai, bet 2023. gadā saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu par gada horeogrāfiju vairākās teātra izrādēs. Kristīne strādā arī ar tekstu un režiju un savos darbos dodas ārpus ierastajām skatuves robežām, ar kustību apgūstot gan pilsētas vidi, gan ļoti personīgas attiecību un ikdienas teritorijas. Viņas darbi ir empātiski, feministiski un aicina dot iespēju arī mazāk sadzirdētajiem.

Par savu rezidences vietu Kristīne izvēlējusies Liepājas Katoļu pamatskolu. Tā ir privātskola un īsteno izglītību arī bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tas ir viens no Kristīnes sākotnējiem mērķiem – kopā ar skolēniem radīt ne vien mākslas darbu, bet arī drošu vidi, kas veicinātu izpratni, iekļaušanos un uzticību. Ar dejas mākslā balstītu metožu palīdzību kopā ar audzēkņiem viņa vēlas uzbūvēt telpu attīstībai, kurā svarīgākais ir nevis atzīme žurnālā, bet gan sevis atklāšana un izpausme, un emocionālā labsajūta, caur to sakārtojot arī attiecības starp klases biedriem.

Skolas vadība piedāvā Kristīnei darbam 3. un 7. klasi. Viņa nolemj strādāt ar abām vienlaikus, lai varētu salīdzināt skolēnus bērnu un pusaudžu vecumā – kā attīstās un mainās viņu viedokļi, pasaules uzskati. Lai mākslinieces rezidēšanu varētu veiksmīgāk sapludināt ar obligāto skolas programmu, tiek nolemts trešajā klasē to integrēt vizuālās mākslas stundās, bet septītajā – apvienot ar teātra pamatiem, kas notiek reizi divās nedēļās. Attiecīgi arī Kristīne izvēlas divus dažādus darba ar skolēniem virzienus, pielāgotus katras grupas vecuma vajadzībām. Abējādi tiek meklēti veidi, kā bērniem ļaut noticēt sev un kļūt pašpārliecinātākiem, un iemācīties vieglāk pārvarēt ne tik gaišus brīžus.

Kopumā māksliniece ar skolēniem tiekas vienpadsmit reizes, un katra meistarklase notiek 2 x 40 minūtes. Viņa jau iepriekš izstrādā nodarbību plānu un izmantoto dažādus horeogrāfijas uzdevumus un vingrinājumus, taču vienlaikus vieta ir atstāta arī nezināmajam – ideju tapšanai, grupas sadarbības attīstībai un savstarpējām attiecībām. Pirmā tikšanās ir iepazīšanās ar abām klasēm kopā. No sākuma skolēni mēģina saprast, kas īsti ir vai nav deja. Vai par deju jāuzskata tikai tas, kad visi kopā vienādi kustas, vai tomēr tas ir kas vairāk? Pamazām caur sarunām un piemēriem – gan prezentācijā redzamiem laikmetīgo horeogrāfu darbu fragmentiem, gan pašu izpildītām kustībām – skolēni nolemj, ka jebkas var būt deja, ja vien pats dejotājs vai arī novērotājs tā uzskata. Šos secinājumus 7. klase vēlāk lieto arī sarunā ar Kristīni pēc kopīgi apmeklētās pusaudžiem veltītās Lienes Gravas izrādes “Tīklā”.

Nodarbības notiek klasē, katru reizi veikli pārkārtojot telpu. Reizēm grupas dodas arī ārā, skolas pagalmā. Lai visiem būtu vieglāk savākties kopīgam darbam, Kristīne izmanto padomus, ko uzzinājusi rezidenču mākslinieku atbalstam rīkotā tikšanās reizē ar bērnu nometņu “Mellene” vadītājām – kā, piemēram, ar rotaļīgu elementu palīdzību noturēt un pārslēgt skolēnu uzmanību. Lai grupā būtu savstarpēja cieņa, visi piedalās kopīgu noteikumu izveidē. Atšķirībā no vairākiem citiem “Mākslinieks ir klātesošs” rezidentiem, Kristīne strādā bez mākslas mediatora – asistenta palīdzības, tāpēc liels atbalsts ir klātesošās skolotājas, kas bērnus pieskata, palīdz izskaidrot sarežģītākus terminus, bet tieši neiejaucas mākslinieces un bērnu sadarbībā.

Lai justos vienotāki, katra grupa izdomā savu radošās komandas nosaukumu: trešklasnieki ir “Kosmiskie dejojošie suņi”, bet septītie kļūst par “Naktstauriņiem”. Starp skolēniem ir arī audzēkņi ar dzirdes un kustību traucējumiem. Katrā nodarbībā Kristīne klātesošos aicina piedalīties dažādos horeogrāfiskos vingrinājumos un uzdevumos. Māksliniece vēlas skolēniem parādīt, ka deja nav tikai iegaumēti un atkārtoti soļi mūzikas ritmā, bet gan veids, kā sazināties ar pasauli. Kristīne lūdz skolēniem iztēloties dažādas nestandarta un abstraktas situācijas, kuru risināšana iespējama vienīgi ar kustību. Viņa rāda, kā atrast un sajust sevi telpā. Audzēkņiem ir ne vien jādarbojas fiziski, bet arī pēc procesa jāmēģina padarītais formulēt vārdos un secinājumos. Daži vingrinājumi piemēram: kopīgi pārvietoties kā putnu baram; iztēloties sevi kā ūdeni, koku, gumiju; gleznot ar ķermeni – iztēloties, kā telpā ar augumu atstāt savus nospiedumus.

Vienlaicīgi Kristīnei ir svarīgi ar bērniem sarunāties – par ikdienu, noskaņojumu un dzīves lielajiem notikumiem – un mēģināt katru iepazīt. Viņa vēro arī kopīgo klases kolektīvu un tā dinamiku un pievērš tam lielu uzmanību, un secina, ka trešklasnieki ir atvērti un brīvi, bet septītie jau stipri kautrīgāki un noslēgtāki. Kristīne secina, ka šajā grupā, lai arī slēpti, bet pastāv savstarpējā emocionālā vardarbība. Tas raisa jautājumu  – vai “Mākslinieks ir klātesošs” ir ne vien mākslas un izglītības, bet arī sociāls projekts, un vai kopīgām mākslas aktivitātēm var būt terapeitisks, saliedējošs uzdevums? Laika gaitā rodas arī pretrunas starp māksliniecisko procesu, kas ir brīvi plūstošs un neparedzams, un izglītības sistēmas prasībām, kas paredz precīzu, bet vērtējumā ierobežotu novērtējamu par skolēnu paveikto. Brīžiem salāgot abas pieejas ir neiespējami.

No paša sākuma māksliniece un bērni vienojas, ka KOPĪGI strādā pie izstādes darba tapšanas – gan viņa, gan skolēni ir līdzautori un izpildītāji, un tāpēc, lai sasniegtu labu rezultātu, ir svarīgs visu iesaistīto ieguldījums. Gados jaunie dalībnieki novērtē šādu uzticēšanos. Jau pirms konkrētas skolas izvēles māksliniecei bija idejas aizmetņi par mākslas darbu, kas veltīts bērnu un pieaugušo attiecībām – ko mazākie vēlētos pateikt lielajiem droša saziņas kanāla ietvaros. Tā, pamazām iepazīstoties un izzinot cits cita intereses, viņi kopā arī izvēlas tēmas, ko attīstīt sākotnējās idejas rāmējumā. Tās skar pašus skolēnus un viņu emocionālos pārdzīvojumus. Atslēgas vārdi topošajam darbam ir: vardarbība, vienlīdzība, iejušanās, līdzcietība.

Iesaistītās skolotājas par sadarbību ar Kristīni Brīniņu un viņas rezidēšanu Liepājas Katoļu pamatskolā saka šādi: “Mākslinieces darbošanās laikā saskatīju diezgan daudz sev zināmu uzdevumu (vairāk iesildīšanās procesā), kurus arī turpmāk lietošu teātra mākslas stundās, kā arī mēģināšu integrēt dažus no horeogrāfijas uzdevumiem.” (Dana Liepa, Teātra māksla). “Skolēni sākumā bija mazliet kautrīgi, bet ar lielu interesi gaidīja katru nodarbību. Bija skolēni, kuri īpaši nevēlējās aktivitātēs iesaistīties, bet uzdevumus izpildīja atbilstoši savam raksturam, un spēju līmenim. Māksliniece vadīja nodarbības pilnvērtīgi un izmantoja visu paredzēto laiku. Nostiprināja skolēnos apgūtās lietas, un katru reizi arī ko jaunu piedāvāja, līdz ar to bērniem bija interesanti.” (Liene Mileiko, Vizuālā māksla).

Noslēdzoties rezidencei Katoļu pamatskolā, Kristīnei un viņas audzēkņiem ir skaidrs, kādas idejas attīstīt Valmieras Laikmetīgās mākslas nometnē un vēlāk parādīt izstādē festivālā Survival Kit 14 Vidzemes tirgū. Viņu ekspozīcijas nosaukums ir “Bērnu domu tirgus”, un tā iekļauj vairākus darbus. Valmierā māksliniece kopā ar Martu, Matīsu un Elīzu ieraksta daļu no izstādes skaņu celiņa un turpina filmēt kustību video. Arī šajā “Mākslinieks ir klātesošs” rezidencē attālināti iesaistās norvēģu mentoru kolektīvs Tenthaus, daloties pieredzē un individuāli konsultējot mākslinieci. Taču svarīgākā izrādījusies Kristīnes sadarbība ar “Mākslinieks ir klātesošs” projekta vadītāju Māru Žeikari, kas ne vien sniegusi tehnisku atbalstu, bet arī palīdzējusi ar izstādes darba idejas nopulēšanu un veiksmīgākās formas izvēli tās iedzīvināšanai.

Pēc mērķtiecīga radoša procesa vairāk nekā pusgada garumā ir tapis “Bērnu domu tirgus”, kas atrodas nelielā, dzeltenā kioskā bijušā Piena paviljona galā. Šis tirgus, kurā var iegūt dažādas bērnu balsis un padomus, sevī ietver vairākus multimediālus darbus.  11 minūšu garā videoinstalācija “Ķermeņa nospiedumi” ir septītās klases “Naktstauriņu” veidota. Kā jau naktstauriņi, viņi bieži nav redzami pa dienu, bet, kad ir kāds gaismas avots, tie apvienojas un mēģina sasniegt kopīgu mērķi. Videoinstalācijā jaunieši godīgi un drosmīgi atklāj savu domu pasauli, cerot tikt sadzirdēti un saprasti. Ikdienā viņi ne vienmēr stāsta pieaugušajiem patiesību, jo baidās, kāda būs reakcija. Domu tirgū viņi nemelos. Viņi vispār vairs negrib melot.

Savukārt 9 videoklipos “Kustību padomi skumjai dienai” trešklasnieki jeb “Kosmiskie dejojošie suņi” rāda, kā  pielaikot viņu radītos kustīgos padomus skumjai dienai. Tie ir ieteikumi, ko darīt, ja pieaugušie jūtas bēdīgi vai vientuļi. Deviņos televizoros redzamas horeogrāfiskas instrukcijas – bērni aicina kustības atkārtot, varbūt tad būs prieks. Turpat arī lete ar pastkartēm. Apmeklētāji ir aicināti piedalīties domu tirgū un uz letes sarindotajās baltajās pastkartēs rakstīt savus ieteikumus skumjai dienai, vai domas, kuras ir bail pateikt, bet kurās gribētos dalīties ar citiem. Tāpat arī apmeklētāji ir aicināti iegādāties stendā izliktās bērnu domu kartiņas, tās iemainot  pret pašu radītajām.

“Mākslinieks ir klātesošs” izstādes atklāšanas laikā Liepājas Katoļu pamatskolas audzēkņi rada ķermenisku instalāciju “Atbalsta kalns”. Tā ir fiziska metafora par drosmi sevi pieteikt un apzināties kā spēcīgu, pilnvērtīgu personību un kā daļu, kas atbalsta kopējo lielumu un spēku. Skolēni uz brīdi saskaras savā starpā un ar visiem klātesošajiem kalnā, kas paceļas virs tirgus laukuma asfalta, un tā mirklīga, savstarpējas uzticības pilna, bezvārdu savienošanās iekš kaut kā lielāka un sapņaina, lai pēc tam uzreiz atlaistos vaļā un atkal būtu paši par sevi.

Kristīnes atziņas:

  • Skolā ierastā vērtējumu likšana ir pretrunā ar radošā procesa uzstādījumu. Ir jāatrod cits modelis, kā šāda veida rezidenču programma tiek integrēta mācību programmā. Radošums ir individuāla izpausme, kas ir pakļauts iekšējiem procesiem, veidojot bērna saskarsmi pašam ar sevi. Lai šāds process būtu veiksmīgs un bērns apgūtu pašizpausmi, kurā iemācās ko jaunu par sevi un spēju radoši reflektēt par savām jūtām un attiecībām ar apkārtējiem un pasauli kopumā, ir būtiski atbrīvoties no kritikas un slikta vērtējuma sloga. Pretējā gadījumā, nosacījumos, kuros tiek likts vērtējums par pašizpausmi, saskare ar radošumu var radīt stresu un sliktu pieredzi par pašu radošo procesu un attieksmi pret sevi. Tas kopumā var atstāt negatīvu iespaidu uz bērnu. Vienīgajai bērna motivācijai piedalīties radošajās nodarbībās vajadzētu būt viņa paša interesei, kas var rasties ar sarunas un iedrošinājuma palīdzību, kas nāk no nodarbību vadītāja puses.
  • Manuprāt, radošajam procesam ir vadošā nozīme, kur vienīgais rezultāts, kuram ir vērts pievērst uzmanību, ir skolēna pašsajūta. Mākslas rezultāts radīsies neizbēgami. Un tas būs daudzveidīgs, ja radošajā procesā paļausimies uz katra bērna dinamiku un spējām. Tas ir par spēju uzticēties bērnam, kas viņam ļautu justies pieņemtam, atbalstītam un priecīgam.
  • Būtu vērtīgi, ka šādas rezidences notiktu cikliski, nevis tikpat regulāri kā citi mācību priekšmeti. Tiem būtu jābūt moduļiem, kuros mainās pasniedzēji un saturs, turpinot veidot personības psiholoģisko, emocionālo un radošo izaugsmi.
  • Nozīmīga ir izpratne, ka es un bērni esam vienota radošā komanda, kas veido kopdarbu par bērniem svarīgo.
  • Mākslas rezidencē iegūtais psiholoģiskais miers, brīvā pašizpausmes telpa un cita veida sadarbība ar klasesbiedriem un skolotājiem ir labvēlīgs stāvoklis, kurā ir vieglāk apgūt arī citu priekšmetu mācību vielu. Radošums rada lielāku paļāvību uz sevi un motivē rast daudzveidīgas mācīšanās pieejas.

Skaties rezidences video:

Atskats uz notikušajām darbnīcām Liepājas Katoļu pamatskolā var apskatīt te.